Vikipēdija

Slovēnija

Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena SVN nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Slovēnija (slovēņu: Slovenija), oficiāli Slovēnijas Republika (Republika Slovenija), ir valsts Centrāleiropas dienvidu daļā. Tā robežojas ar Austriju ziemeļos, Ungāriju ziemeļaustrumos, Horvātiju austrumos un dienvidos, kā arī ar Itāliju rietumos. Tās teritoriju dienvidrietumos apskalo Adrijas jūra. Lielāko daļu valsts ziemeļu teritorijas aizņem Alpi. Slovēnijas kopējā platība ir 20 273 km2, valstī dzīvo aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Galvaspilsēta un lielākā pilsēta ir Ļubļana.

Slovēnijas Republika
Republika Slovenija
Slovēnijas karogs Slovēnijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Zdravljica
Location of Slovēnija
Location of Slovēnija
Slovēnija (tumši zaļā krāsā)
Eiropas Savienība (gaiši zaļā krāsā)
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Ļubļana
46°03′N 14°30′E / 46.050°N 14.500°E / 46.050; 14.500
Valsts valodas Slovēņu valoda2
Reģionālās valodas Ungāru valoda, Itāļu valoda[1]
Etniskās grupas  83% slovēņi,
2% serbi, 2% horvāti, 1% bosnieši, 12% citi un nenorādīti[2]
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Boruts Pāhors
 -  Premjerministrs Mīroslavs Cērars
Neatkarība
 -  No Austroungārijas Impērijas, izveidojot Slovēņu, horvātu un serbu valsti 1918. gada 29. oktobrī 
 -  No Dienvidslāvijas 1991. gada 25. jūnijā[3][4] 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijā
Platība
 -  Kopā 20,273 km² (153.)
 -  Ūdens (%) 0,7[5]
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. gadā 2 048 951[6] (145.)
 -  2002. gada tautas skaitīšana 1 964 036 
 -  Blīvums 101[7]/km² (106.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $56 314 miljardi[8] 
 -  Uz iedzīvotāju $28 030[8] 
Džini koef. (2007) 28,4 (zems) 
TAI (2010) ▲ 0,828[9] (ļoti augsts) (29.)
Valūta Eiro (€)3 (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .si4
Tālsarunu kods +386
1Kā noteikts Slovēnijas Republikas ģerboņa, karoga un himnas noteikumos ("Zakon o grbu, zastavi in himni Republike Slovenije ter o slovenski narodni zastavi") kopš 1994. gada un publicēts Slovēnijas Nacionālās asamblejas tīmekļa vietnē.[10][11][12]
2 Itāļu valoda un Ungāru valoda ir atzītas par oficiālām valodām atsevišķos reģionos.
3 Līdz 2007. gadam: Slovēnijas tolārs.
4 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Vēsturiski mūsdienu Slovēnijas teritorija ietilpusi dažādu valstisku veidojumu sastāvā, ieskaitot Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, kā arī Habsburgu valdījumus. 1918. gadā, piedaloties starptautiski neatzītās Slovēņu, horvātu un serbu valsts dibināšanā, slovēņi pirmoreiz vēsturē ieguva pašnoteikšanās tiesības. Otrā pasaules kara laikā Slovēnijas teritoriju okupēja un anektēja vairākas valstis - Vācija, Itālija, Ungārija un Horvātija. 1943. gadā tika dibināta Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika, tās sastāvā ietilpa arī Slovēnija, kura 1991. gadā pasludināja neatkarību no Dienvidslāvijas. Mūsdienās Slovēnija ir Eiropas Savienības, Eirozonas, Šengenas līguma, NATO un OECD dalībvalsts. Pēc datiem par Iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, tā ir visattīstītākā no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.

Kulturāli Slovēnija vienmēr bijusi kā robeža starp dažādām citām Eiropas kontinenta tautām. Tās teritorijā saskaras četrās lingvistiski atšķirīgās valodu saimēs – slāvu, ģermāņu, romāņu un urāliešu – ietilpstošo tautu intereses. Pēdējo desmitgažu laikā iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir kļuvis daudzveidīgāks. 2002. gadā aptuveni 83% valsts iedzīvotāju bija slovēņi, pārējie – imigranti no bijušās Dienvidslāvijas valstīm.

Slovēnija, neskatoties uz Valsts un Baznīcas nošķirtību, tiek uzskatīta par sekulāru valsti. Visizplatītākā reliģija valstī ir katolicisms, kas ir atstājis būtisku ietekmi uz mūsdienu Slovēnijas kultūru un identitāti. Otra izplatītākā reliģija ir islāms, kam ir pievērsušies 2,4% valsts iedzīvotāju.

Vēsture

Aizvēsture

Vissenākās arheoloģiskajos izrakumos atrastās liecības par mūsdienu Slovēnijas teritorijas apdzīvošanu ir netālu no Orehekas atrastie divi akmens darbarīki. Arheologi uzskata, ka tie varētu būt 250 000 gadu veci. Pēdējā ledus laikmetā teritoriju sāka apdzīvot neandertālieši. Vērtīgākais tā laika atradums ir Šebrelje ciemā, netālu no Čerkno, atrastā flauta, kas tiek uzskatīta par vecāko zināmo mūzikas instrumentu pasaulē.[13] Arheologi to nosauca par „Divje Babe flautu”, jo tā tika atrasta Divje Babe alā.[14]

Pārejas laikā no Bronzas laikmeta uz Dzelzs laikmetu uzplaukumu piedzīvoja urnukapu kultūra. Slovēnijas teritorijā, galvenokārt Mostā na Soči, Novo Mesto, Šentvidā pri Stični, kā arī Vačē, ir atrastas daudzas arheoloģiskas liecības no Halštates laikmeta. Novo Mesto arheologi ir nodēvējuši par „Situlu pilsētu”, jo tās tuvumā ir atrastas vairākas situlas.[15]

Iekļaušana Romas impērijas sastāvā

Dzelzs laikmetā mūsdienu Slovēnijas teritoriju apdzīvoja illīriešu un ķeltu ciltis, līdz kamēr 1. gs. p. m. ē. cilšu apdzīvoto teritoriju iekaroja romieši, kuri tajā izveidoja Norikas un Panonijas provinces. Mūsdienu Rietumslovēnija tika pievienota Venēcijas-Istrijas reģionam. Romieši izveidoja vairākas apdzīvotas vietas, piemēram, Emona (tagadējā Ļubļana), Poetovio (tagadējā Ptuja), Celeia (tagadējā Celje) un citas. Slovēnijas teritorijā tika būvēti militārie un tirdzniecības ceļi, tie veda no Apenīnu pussalas līdz Panonijai.

Lielās tautu staigāšanas laikā reģionu, sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, iekaroja daudzu barbaru cilšu armijas, kuras, turpinādamas iekarojumus Apenīnu pussalas virzienā, uz dzīvi tajā neapmetās. 4. gadsimta beigās Romas karaspēks pameta Norikas un Panonijas provinces, aiz sevis atstādami izpostītas daudzas apdzīvotas vietas. Vietējie iedzīvotāji, pēc karaspēka aiziešanas, pārcēlās uz dzīvi kalnainākos apvidos un uzcēla jaunus, labāk nocietinātus ciematus. 5. gadsimtā teritoriju iekaroja austrumgoti un tā tika iekļauta Austrumgotu karalistes sastāvā.

Agrīnie viduslaiki

568. gadā teritoriju pameta pēdējā to iekarojusī ģermāņu cilts – lombardi. Pēc tam teritorijā pamazām sāka nostiprināties austrumslāvu ciltis.

Laikā no 623. gada līdz 626. gadam avāri, viena no Āzijas klejotājciltīm, centās pakļaut vietējos slāvus, taču viņu centieni izrādījās neveiksmīgi. Pēc uzvaras pār avāriem slāvu ciltis nolēma pievienoties franču tirgotāja Samo izveidotajai cilšu konfederācijai. Tā beidza pastāvēt 658. gadā, slāvi, kuri apdzīvoja mūsdienu Karintiju, izveidoja neatkarīgu Karantānijas karalisti,[16] kas kļuva par vienu no pirmajiem slāvu valstiskajiem veidojumiem.

745. gadā Karantānija, apmaimņā pret militāru palīdzību, atzina franku protektorātu, saglabājot formālu neatkarību līdz pat 1180. gadam, kad tā sabruka. Franku klātbūtne veicināja slovēņu pāriešanu kristietībā. Ap 1000. gadu tika uzrakstīts „Brižinski spomeniki” — pirmais rakstiskais dokuments slovēņu valodā.

Austrijas pakļautībā

14. gs. Slovēnijas teritorija nokļuva Austrijas Habsburgu varā un palika to valdījumos līdz pat 20. gs. sākumam. Pēdējos 1000 gadus Slovēnijas vēsture ir saistāma ar Austrijas vēsturi. Austroungārijas impērijas laikā Slovēnija bija Austrijas daļa.

Dienvidslāvijas sastāvā

Pirmā pasaules kara rezultātā Austroungārijas monarhija sabruka. 1918. gada 6. oktobrī Zagrebā tika izveidota Slovēņu, horvātu un serbu Nacionālā Padome, kas 29. oktobrī pasludināja Slovēņu, horvātu un serbu valsti. 1. decembrī tā apvienojās ar Serbiju, izveidojot Serbu, horvātu un slovēņu Karalisti. No 1929. gadā valsts saucās Dienvidslāvijas Karaliste. Šo valsti veidoja vairāk nekā 20 etniskas grupas un to sauc par „pirmo Dienvidslāviju”, kura pastāvēja no 1918. līdz 1941. gadam. Šī valsts bija centralizēta un tajā dominēja serbi. 1929. gada 6. janvārī Dienvidslāvijā tika nodibināta militārmonarhiska diktatūra. Slovēņu apdzīvotās teritorijas rietumu daļa pēc Pirmā pasaules kara tika pievienota Itālijai. Pēc Vācijas spiediena 1941. gada 25. martā Dienvidslāvijas reģents princis Pauls parakstīja Berlīnes-Romas paktu, taču tas izraisīja serbu tautas protestus un 27. martā militārā apvērsumā princis Pauls tika gāzts. Atbildot uz to jau 6. aprīlī Vācijas karaspēks iebruka Dienvidslāvijā un ātri okupēja visu valsti. 1941. gada 17. aprīlī Dienvidslāvijas armija kapitulēja. Slovēņu apdzīvotā teritorija tika sadalīta starp Vāciju un Itāliju.

 
Slovēnijas karte

Pēc 2.pasaules kara 1945. gadā tika nodibināta „otrā Dienvidslāvija”. Valsts vadītājs bija maršals Tito. Slovēnija kļuva par pastāvīgu Dienvidslāvijas republiku. 1947. gadā Slovēnijai tika pievienota slovēņu apdzīvotās teritorijas rietumu daļa, kas pēc Pirmā pasaules kara bija pievienota Itālijai. 1948. gadā attiecības starp Dienvidslāvijas KP un PSKP tika pārtrauktas, pārtrūka arī Dienvidslāvijas un PSRS ekonomiskie un kultūras sakari. Padomju blokādes un sankciju dēļ Dienvidslāvija attīstīja savu tirgu un diplomātiskās attiecības ar Rietumeiropas valdībām, lai arī tā bija komunistu valsts. Pēc Staļina nāves attiecības ar PSRS uzlabojās. 1981. gadā Dienvidslāvijā kopā bija 22,424 miljoni iedzīvotāju. No tiem slovēņi — 7,8%. Lai gan Slovēnija bija viena no mazākajām Dienvidslāvijas republikām, tā deva vislielāko atbalstu tās visas federācijas ekonomikai. Tās iekšzemes kopprodukts bija 212% no kopējā. Otra ekonomiski spēcīgākā republika bija Horvātija, kuras IKP sastādīja 123%. Salīdzinājumam — Serbija (bez provincēm) — 93%, Bosnija un Hercegovina — 74%, Melnkalne — 78%, bet Maķedonija — 66%. Arī eksporta un importa ziņā Slovēnija un Horvātija bija priekšā pārējām republikām.

Neatkarība

Pēc Tito nāves Dienvidslāvijas daļas pieprasīja vairāk autonomijas. 1990. gada 22. janvārī Dienvidslāvijas komunistu līgas XIV kongresā, nespēdami vienoties ar serbu komunistiem, slovēņu komunisti pameta kongresu, bet Dienvidslāvijas komunistu līga sadalījās nacionālās partijās. 1990. gada aprīlī Slovēnijā notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas, kurās uzvarēja Slovēnijas Kristīgi Demokrātiskā partija, bet par prezidentu tika ievēlēts bijušais Slovēnijas Komunistu līgas CK sekretārs Milans Kučans. 1990. gada 23. decembrī Slovēnijā notika referendums, kurā 88% iedzīvotāju atbalstīja neatkarību. 1991. gada 25. jūnijā Slovēnija pasludināja neatkarību, taču Dienvidslāvijas armija iebruka Slovēnijā. Desmitdienu karā uzvarēja Slovēnija un nosargāja neatkarību. 2004. gada 1. maijā Slovēnija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un tajā pašā gadā pievienojās NATO.

 
Triglavs

Valsts raksturojums

Tagad Slovēnija ir parlamentāra republika. Latvijas un Slovēnijas divpusējās attiecības ir ļoti labas un aktīvas, tajās vērojama augoša sabiedrības tendence. Par prioritāti uzskatāma sadarbības pilnveidošana atbilstoši iespējām, ko paver dalība ES un NATO. Ievērojams attīstības potenciāls ir divpusējām tirdznieciski-ekonomiskajām attiecībām. Veiksmīgi norit sadarbība tieslietu un iekšlietu, aizsardzības, kā arī kultūras jomās.

Latvijas valdība Slovēnijas neatkarību atzina 1991.gada 29.augustā. Šajā pašā dienā Slovēnija atzina Latvijas neatkarību. Diplomātiskās attiecības nodibinātas 1991.gada 30.septembrī.

Kopš Dienvidslāvijas sabrukuma tās teritorijā ir notikuši dažādi nemieri, kuru pamatā ir etniskās nesaskaņas, jo tās teritorijā dzīvo daudz dažādu tautu. Viens no etniskajiem konfliktiem ir Bosnijā un Hercegovinā, kurā par varu cīnās serbi, horvāti un musulmaņi. Horvāti un musulmaņi šajā valstī ir noslēguši pamieru un savā starpā cīnās pret serbiem. Viņi (horvāti un musulmaņi) ir izveidojuši Bosnijas Federāciju, savukārt serbi ir izveidojuši Serbu Republiku. Vēl viens no konfliktiem notiek Serbijā un Melnkalnē, kura 2002.gadā savu nosaukumu nomainīja no Dienvidslāvijas uz šo. Slovēnija savu neatkarību no Dienvidslāvijas atguva 1991.gada 25.jūnijā.

Mūsdienu Slovēniju parasti pazīst kā vienīgo Dienvidslāvijas valsti, kura atdalījusies no šīs valstu savienības bez liela kara. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka slovēņi jau Dienvidslāvijas laikā jutās samērā neatkarīgi. Viņiem ir sava valoda, īpatnēja kultūra un labi attīstīta saimniecība. Slovēnijā dzīvoja tikai 7% no Dienvidslāvijas iedzīvotājiem, toties lielvalsts budžetā tā ienesa ¼ daļu no ienākumiem.

Atsauces

  1. ↑ http://www.dz-rs.si/index.php?id=101&type=98&vt=56&sb=7&st=a&mandate=-1&o=1090&sd=0&unid=PZ3%7CC12565D400354E68C1256EBC002E868A&showdoc=1
  2. ↑ «Census 2002: 7. Population by ethnic affiliation, Slovēnija, Census 1953, 1961, 1971, 1981, 1991 and 2002». Statistical Office of the Republika of Slovēnija. Skatīts: 2011. gada 2. februāris.
  3. ↑ Helena Race. "Dan prej" – 26. junij 1991: diplomsko delo ["A Day Before" – 26 June 1991: Diploma Thesis] (Slovene). Faculty of Social Sciences, University of Ljubljana, 2005. Skatīts: 2011. gada 3. februāris.
  4. ↑ Janko Prunk. «Path to Slovene State». Public Relations and Media Office, Government of the Republika of Slovēnija, 2001. Skatīts: 2011. gada 3. februāris.
  5. ↑ «Površina ozemlja in pokrovnost tal, določena planimetrično, 2005» [Surface area and land cover determined planimetrically, 2005] (Slovene, English). Statistical Office of the Republika of Slovēnija. Skatīts: 2011. gada 2. februāris.
  6. ↑ «Population, Slovēnija, 1 October 2010 – final data». Statistical Office of the Republika of Slovēnija. 2010. gada 31. janvāris.
  7. ↑ «Gostota naseljenosti, 1. 7.» [Population density, 1 July] (Slovene, English). Statistical Office of the Republika of Slovēnija. Skatīts: 2011. gada 2. februāris.
  8. ↑ 8,0 8,1 «Slovēnija». International Monetary Fund. Skatīts: 2011. gada 20. februāris.
  9. ↑ «Human Development Report 2010». United Nations. 2010. Skatīts: 2010. gada 5. novembris.
  10. ↑ PisRS
  11. ↑ http://www.dz-rs.si/index.php?id=354
  12. ↑ Dragan Božič. «Katero kitico č'mo kot himno zapet'» [Which Stanza Should We As the Anthem Sing?] (Slovene), 2010. gada 3. novembris. Skatīts: 2011. gada 14. februāris.
  13. ↑ Turk, Ivan,. Mousterienska Koscena Piscal in druge najdbe iz Divjih Bab I v Sloveniji (Mousterian Bone Flute and other finds from Divje babe I Cave site in Slovenia). Znanstvenoraziskovalni Center Sazu, Ļubļana, Slovēnija, 1997. ISBN 961-6182-29-3.
  14. ↑ «Divje Babe». Skatīts: 2012-12-10.
  15. ↑ Veidne:Cite document
  16. ↑ About Slovenia - Culture of Slovenia

Skatīt arī

Ārējās saites

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Slovēnija&oldid=2376509"