Vaigača

Krievijaa sala ziemeļu ledus okeāna

Vaigača (krievu: Вайгач, ņencu: Хэбидя Я — ‘Svētā zeme’) ir Krievijai piederoša sala Ziemeļu Ledus okeānā. Administratīvi ietilpst Arhangeļskas apgabala Ņencu autonomajā apvidū. Salas lielākā apdzīvotā vieta ir Varnekas ciems salas dienvidrietumos, kā arī Bolvanskijnosas polārstacija ziemeļaustrumos.

Vaigača
Вайгач, Хэбидя Я
Vaigača
Vaigačas piekrastes ainava
Vaigača (Ņencu autonomais apvidus)
Vaigača
Vaigača
Vaigača (Arhangeļskas apgabals)
Vaigača
Vaigača
Vaigača (Krievija)
Vaigača
Vaigača
Ģeogrāfija
Izvietojums Pečoras jūra, Karas jūra
Koordinātas 70°01′N 59°33′E / 70.017°N 59.550°E / 70.017; 59.550Koordinātas: 70°01′N 59°33′E / 70.017°N 59.550°E / 70.017; 59.550
Platība 3380 km²
Garums 105 km
Platums 44 km
Augstākais kalns Bolvanskaja
157 m
Administrācija
Karogs: Krievija Krievija
Federācijas subjekts Ņencu autonomais apvidus
Lielākā pilsēta Varneka
Demogrāfija
Iedzīvotāji 106 (2012)
Blīvums 0,03/km²
Pamatiedzīvotāji ņenci
Vaigača Vikikrātuvē

Sala izvietojusies starp Karas jūru austrumos un Barenca jūru un tās daļu — Pečoras jūru rietumos. Karas Vārtu šaurums ziemeļos to atdala no Novaja Zemļas arhipelāga, bet Jugorskijšara šaurums dienvidos — no kontinenta. Krasta līnija stipri izrobota ar daudziem līčiem un lagūnām. Reljefs paugurains, vietām — kalnains, ar vairākām pauguru grēdām un izteiktiem upju kanjoniem.[1]

Vaigača atrodas arktiskās tundras joslā ar tai raksturīgo dzīvnieku un augu valsti. Sala ir viena no nozīmīgākajām ūdensputnu ligzdošanas vietām Rietumarktikā. No retajām un aizsargājamām dzīvnieku sugām salā mīt arī savvaļas ziemeļbriedis, piekrastē — baltvalis, vairākas roņu sugas. Lielākā daļa salas teritorijas ietilpst Vaigačas dabas liegumā.[2]

 
Ņencu septiņseju dievība

Senākie zināmie salas iedzīvotāji ņenci tajā apmetušies 10.—11. gadsimtā, bet nav tur pastāvīgi dzīvojuši, jo uzskatījuši to par svētu vietu. Salas nosaukums, domājams, cēlies no ņencu valodas Vaj Habcj, kas nozīmē ‘šausmīgās bojāejas sala’ vai ‘nāves zeme’.[3] Arheoloģiskie pētījumi norāda, ka vairākas salas svētvietas ir no pirmsņencu perioda.[4] Vēlākos laikos salas krastus regulāri apmeklējuši arī pomoru mednieki.

Pirmie no rietumeiropiešiem, kas apmeklēja salu, bija angļi un holandieši 16. gadsimtā un viena no salas nosaukuma rašanās versijām ir holandiešu waaigat — ‘vēju vārti’, kas sākotnēji dots jūrasšaurumam.

1914. gadā Kostjanoja ragā salas ziemeļos atklāja Vaigačas radiotelegrāfa un meteoroloģisko staciju. 1921. gadā salas dienvidrietumos tika atklātas polimetālu rūdas. No 1930. gada salā tika uzsākti OGPU ekspedīcijas ģeoloģiskie pētījumi Teodora Eihmaņa vadībā, kuras sastāvā bija ieslodzītie no Solovku nometnes. No 1932. gada tika sākta svina un cinka rūdu rūpnieciska ieguve, kam organizēja Vaigačas speciālo nometni (Особлаг Вайгач) ar centru speciāli uzbūvētajā Varnekas ciematā. Nometnes priekšnieks bija Aleksandrs Dīckalns.[5] 1936. gadā šahtas sāka applūst un tās slēdza. Ieslodzīto un personāla lielāko daļu pārcēla uz Amdermas fluorīta raktuvēm.[6][7]

1950. gadā tika izveidota Bolvanskijnosas polārstacija. 1957. gadā uz salu pārcēlās no Novaja Zemļas izsūtītie ņenci, kas apmetās OGPU pamestajā Varnekā.

Ārējās saites

labot šo sadaļu