Fiskālā politika ekonomikas teorijā ir valdības pamatnostādņu un lēmumu komplekss, kas nosaka to, kā tiek veikti valsts finanšu tēriņi un to, kā tie tiek segti. Fiskālā politika ir nodokļu un budžeta politika, ar kuras palīdzību tiek iegūta lielākā daļa no valsts budžeta.

Valdība izmanto fiskālo politiku, kad tā pārdomāti maina nodokļu likmes un savu izdevumu summas, lai radītu izmaiņas ekonomikā.[1] Šādi pasākumi ir: nodokļu lieluma noteikšana (palielināšana vai samazināšana), kredītpolitikas vadīšana (kapitālieguldījumu veicināšana vai ierobežošana), subsīdiju lieluma noteikšana dažām nozarēm. Galvenais fiskālās politikas instruments ir valsts budžets.[2]

Fiskālās politikas mērķi

labot šo sadaļu

Fiskālai politikai ir šādi mērķi

  • ekonomikas cikla svārstību izlīdzināšana;
  • ekonomikas izaugsmes tempu stabilizācija;
  • augsta nodarbinātības līmeņa un mērenu inflācijas tempu sasniegšana.

Fiskālās politikas veidi

labot šo sadaļu
  • Automātisko stabilizatoru politika — izmantojot nodokļu likmes atkarībā no iedzīvotāju ienākumiem, kā arī nosakot un mainot kritērijus sociālo pabalstu saņemšanai
  • Diskrecionārā — apzināta manipulēšana ar nodokļiem un valsts izdevumiem ar mērķi veicināt ekonomisko izaugsmi
  1. Aktivizējošā,stimulējošā fiskālā politika (Expansionary Fiscal Policy);
  2. Ierobežojošā, fiskālā politika (Contractionary Fiscal Policy).[3]
  1. http://termini.lza.lv/term.php?term=fisk%C4%81l%C4%81%20politika&list=fisk%C4%81l%C4%81%20politika&lang=LV
  2. Stenleiks Dž.F. Ekonomikas pamati, 1997.,202.lpp
  3. M. Šenfelde Makroekonomika.- Rīga, RTU, 2006.g.,145.lpp