Helsinku vienošanās jeb Helsinku Noslēguma akts ir dokuments, kas tika parakstīts 1975. gadā, noslēdzot Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) procesu. To parakstīja 35 valstis, tostarp ASV, Kanāda, un lielākā daļa Eiropas valstu, ieskaitot Padomju Savienību. Helsinku vienošanās galvenie mērķi bija veicināt drošību un sadarbību Eiropā, respektēt cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī stiprināt ekonomisko, zinātnisko un tehnisko sadarbību starp parakstītājvalstīm.

Nolīguma titullapa

Šo aktu uzskatīja par svarīgu soli ceļā uz aukstā kara spriedzes mazināšanu, kā arī par nozīmīgu diplomātisku atbalstu toreizējai PSRS, jo tā noteikumi par valstu robežu neaizskaramību un teritoriālās integritātes ievērošanu tika uzskatīti par PSRS teritoriālo ieguvumu nostiprināšanu Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara. Ņemot vērā Kanādas, Spānijas, Īrijas un citu valstu iebildumus, Noslēguma aktā tika vienkārši noteikts, ka "robežām" Eiropā jābūt stabilām, bet tās var mainīt ar miermīlīgiem iekšējiem līdzekļiem. Arī ASV prezidents Džeralds Fords apstiprināja, ka ASV politika neatzīt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas inkorporāciju nav mainījusies. Līdzīgus paziņojumus sniedza arī citu NATO dalībvalstu vadītāji.

Padomju propaganda prezentēja Noslēguma aktu kā padomju diplomātijas un Leonīda Brežņeva personīgo triumfu.

Savukārt Helsinku cilvēktiesību kustība "Helsinki-86" bija viena no pirmajām organizācijām Latvijā, kas atklāti iestājās par cilvēktiesībām Padomju Savienībā. Dibināta 1986. gadā Liepājā, šī kustība spēlēja nozīmīgu lomu Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā. Tās biedri organizēja vairākas nozīmīgas demonstrācijas un akcijas, piemēram, 1987. gada ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā, lai pieminētu komunistiskā terora upurus​.

Helsinku vienošanās kalpoja par pamatu vēlākajai Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO), kas tika izveidota 1995. gadā saskaņā ar 1990. gada Parīzes hartu.

Ārējās saites

labot šo sadaļu