Rumānijas neatkarības karš

Grivicas ieņemšana

Rumānijas neatkarības karš ir Rumānijas historiogrāfijā ir nosaukums notikumiem, kas norisinājās Rumānijas teritorijā 1877.–1878. gada krievu—turku kara laikā, pēc kura Rumānija ieguva neatkarību no Osmaņu impērijas.

Vēsture

19. gadsimta vidū Rumānija bija Osmaņu impērijas vasaļa pakļautībā, bet tiecās pēc neatkarības. 1875. gadā Bosnijā un Hercegovinā sākās sacelšanās pret Osmaņu impēriju, kas izraisīja turpmākas pret osmaņiem vērstas kustības Balkānos.

1877. gada aprīlī Krievijas Impērija pieteica karu Osmaņu impērijai, lai nostiprinātu savas pozīcijas Balkānos un atbalstītu slāvu tautas. 1877. gada 16. aprīlī Krievija un Rumānija parakstīja vienošanos, kas ļāva Krievijas karaspēkam šķērsot Rumānijas teritoriju.

1877. gada 21. (9.) maijā Rumānijas parlamentā premjerministrs Mihails Kogelničjanu nolasīja Rumānijas neatkarības aktu, kas pieņemts pēc tautas gribas.

1877. gada jūnijā cīņās iesaistījās Rumānijas armija, kas cīnījās kopā ar Krievijas karaspēku.

Sekas

Miera līgums starp Krievijas Impēriju un Osmaņu impēriju tika parakstīts 1878. gada 3. martā Sanstefano. Tajā tika pasludināta Bulgārijas kņazistes izveide un Serbijas, Melnkalnes un Rumānijas neatkarība. Tomēr lielvalstis līgumu neatzina, tāpēc tika sasaukta Berlīnes konference. Saskaņā ar Berlīnes līgumu Rumānija saņēma pilnīgu neatkarību, Ziemeļdobrudžu, Konstantas ostu un Čūsku salu. Besarābija, ko Rumānija saņēma pēc Krimas kara, tika atdota Krievijai. Kņazam Karolam I šī zemes atsavināšana nepatika, taču Bismarks viņu pierunāja piekāpties kompromisam, lai gūtu ekonomisku labumu no piekļuves Melnajai jūrai.

Neatkarības karš nostiprināja rumāņu nacionālo apziņu un aizsāka Rumānijas kā suverēnas valsts atzīšanas procesu starptautiskajā arēnā.

Šim karam bija liela nozīme arī Osmaņu impērijas pozīciju vājināšanā Balkānos un Krievijas nostiprināšanā reģionā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rumānijas neatkarības karš.